Draudze Ziņas Kalendārs Jautājumi Vēsture Bibliotēka Saites Kontakti Atbalsts
 
 
 
 
atpakaļ uz ziņām

Ceļš pie Dieva mūža garumā

24. aprīlis, 2008
Ceļš pie Dieva mūža garumā Ar pirmo saucienu bērns, ienākdams pasaulē, piesaka sevi - es esmu. Mēs esam šajā pasaulē, jo Dievs IR, un pirms mēs ienācām pasaulē, Viņš bija.
Svētajā Kristībā mēs piesakām savu piederību un atkarību no Dieva esības un ienākam visaptverošajā Kristus Baznīcas kopībā. Vecajā Derībā mēs lasām- Dievs radīja cilvēku pēc sava tēla un līdzības, bezgrēcīgu, laimīgu, tādu, kurš nepazīst bēdas, ciešanas un ļaunumu. Taču cilvēks, pārkāpjot Dieva aizliegumu, izdarīja pārkāpumu. Tā ienāca pasaulē grēks. Grēks nav tikai kāds viens pārkāpums vai ļauns darbs. Grēks ir attālināšanās no Dieva, augstprātīga un lepnības pilna novēršanās no sava Radītāja, vēloties pašam būt visu lietu noteicējam - kā Dievam, un visi citi grēki - ir šī pirmgrēka sekas. Viss ļaunums šajā pasaulē ir ienācis tāpēc, ka cilvēka un Dieva attiecībās ir radusies plaisa, atsvešinātība, garīgs un fizisks attālums. Tas ir nepārvarams bezdibenis. Jo lielāks atstatums un atsvešinātība no Dieva, jo lielāks grēks. Tālāk no gaismas avota ir krēsla, vēl tālāk atrodoties, iestājas pilnīga tumsa. Grēku nastai augot, tā kļūst neciešami pazudinoši smaga, lai arī dažkārt to neapzināmies, jo pierodam dzīvot ar nastu plecos. Līdz ar šo atsvešinātību no Dieva tiek iemantota nāve un pazušana “... grēka alga ir nāve ...“ (Rom. 6:23). Cilvēks dzīvo bez īstas jēgas, cieš mokas un moka citus. Un aiziet... bez jēgas... Vai tam tā jābūt? Dievs savā mīlestībā vēlas ikvienu dvēseli glābt no pazušanas.

Kristus ir nācis pasaulē, lai atjaunotu sarauto savienību ar Dievu un rādītu ceļu uz Debesīm. Kristū, ticībā Viņam, mums dota iespēja atgriezties Dieva žēlastības stāvoklī. Kristus dāvā šo iespēju mūsu iedzimto grēku un šībrīža aktuālo netīrību nomazgāt.

Šī nomazgāšana ir Svētā Kristība. Pateicoties Kristus nākšanai pasaulē, pateicoties Viņa vārdiem un pavēlei darīt par mācekļiem visus ļaudis, tos kristot Tēva un Dēla un Svētā Gara Vārdā un mācot turēt visu, ko Viņš mums ir pavēlējis (Mt. 28), mēs varam kā caur vārtiem ieiet atjaunotā dzīvē un tapt par patiesiem Dieva bērniem. Mēs piedzimstam no jauna, garīgi un, līdz ar to arī fiziski, lai gan bieži nedz iekšēji, nedz arī ārēji nekādas iezīmīgas pārmaiņas acumirklī neieraugām, tomēr mūsu iekšējā būtība top cita - mēs pievienojamies Kristus Baznīcas kopībai un iemantojam mūžīgo dzīvību un līdz ar to paliekošu drošību. Bez Kristus to nav iespējams iemantot. Kristībās parasti tiek dāvināta svētā Krusta zīme un mēs tiekam iezīmēti ar to - augšāmcelšanās, mūžīgās dzīvības un uzvaras pār grēku, nāvi un elles varām zīmi. Tā ir svētākā zīme ikvienam kristietim. Kristībā Dievs mūs sauc vārdā un katru uzrunā, kā Tēvs savus bērnus, tāpēc kristot mācītājs nosauc katra vārdu. Tajā brīdī cilvēks iemanto jaunu radniecību. Tu neesi vairs tikai savu vecāku bērns, bet vispirms Dieva bērns, viens no tik daudziem plašajā Dieva ģimenē - Kristus Baznīcā! Tiek atjaunotas sarautās saites ar Dievu. Vecāki un krustvecāki dod solījumu Dieva un draudzes priekšā. Pieaugušais ‘jā’ vārdu saka pats. Kristība ir tikai sākums garīgās izaugsmes ilgajā un grūtajā ceļā. Kristība ir pirmais solis, kuru mēs speram Dievam pretim un Viņš, izstiepjot savas rokas, mūs apkampj, kā tēvs savus bērnus. Ja seko palikšana Tēva mīlestībā, piepildot Kristus pavēli ne tikai kristīt un kristīties, bet arī mācīt un mācīties, tad mazais bērns ar vecāku un krustvecāku gādību aug un jaunais cilvēks veidojas, Dieva gudrībā un ticības spēkā, līdz savā dzīvē sasniedz garīgu pilngadību un pats ir gatavs tālāko dzīves ceļu mērot sadraudzībā ar Dievu un Viņa draudzi šeit zemes virsū.

Svētās Kristības Sakraments kā vienreizējs un neatkārtojams notikums savstarpēji tiek atzīts arī no citām Konfesijām. Tātad, ja cilvēks ir vienreiz kristīts, tad otrreizēja Kristība nav nepieciešama pārejot citā Konfesijā. Otrreizēja Kristība jebkādā gadījumā nav pieļaujama, jo tādā veidā tiek apšaubīts Dieva darbs un Viņa Vārda spēks, kas stāv pāri mūsu saprašanai un bieži tik šaurajiem uzskatiem.

Ar Iesvēti cilvēks ienāk konkrētajā draudzē. Ja cilvēks bērnībā ir bijis kristīts, caur Kristību viņš ir iegājis visaptverošajā Kristus Baznīcā. Tagad seko uzņemšana konkrētajā draudzē. Tas uzliek atbildību, kā draudzes loceklim, gādāt par Dieva Valstības darbu šajā vietā un iesaistīties draudzes dzīvē. Kā Kristībā, tā arī Iesvētē gadiem nav nekāda nozīme, jo pie Dieva cilvēks var nākt, kad viņa sirdī dzimst nepieciešamība un vēlēšanās. Iesvēte ir arī reiz notikušās Kristības apstiprinājums. Tagad iesvētāmais apliecina savu ticību pats.

Pirms Iesvētībām vai arī pieaugušā Kristībām (ja bērnībā nav kristīts) parasti draudzē notiek mācības, jo nepietiek tikai zināt Baušļus, Ticības Apliecību un Mūsu Tēvs lūgšanu, bet ir svarīgi visu dziļāk izprast un savā sirdi pārdomāt. Dzīve ticībā no mums prasa ne tikai jūtas (emocijas), bet arī dziļāku izpratni un prāta līdzdalību. Mūsu Baznīca aicina padziļināt savus priekšstatus par kristietību. Kristus aicina: “Seko man!” “Nāc man līdz!” un, lai to piepildītu, ir nepieciešama stingra griba un izšķiršanās. Pieaugušajam cilvēkam Baznīcā un draudzē ir jāienāk apzināti, pilnībā izprotot šī brīža nopietnību un atbildību. Tam ir nepieciešams sagatavošanās laiks. Solījums tiek dots Dieva un draudzes priekšā, un tādēļ ar to jokoties nedrīkst! Mazā bērniņa vietā solījumu dod vecāki un krustvecāki. Vecākiem un krustvecākiem, kuri krista savus bērnus ir jānes atbildība Dieva priekšā, uzņemoties rūpi par bērnu garīgo audzināšanu. Tāpēc par krustvecākiem jāizvēlas nevis bagāti un slaveni, bet īsteni ticīgi ļaudis, tādi, kuri ar tīru sirdi Dieva priekšā var solīt gādāt par bērna kristīgo audzināšanu. Ja tādus krustvecākus nevar atrast, tad bez tiem var arī iztikt - lai solījumu dod vecāki, vecvecāki, vai kāds no draudzes. Kaut vai tikai viens no viņiem, taču ticībā un ar tīru sirdi.

Dzīvē pienāk mirklis, kad izšķiramies par ģimenes veidošanu.
Svētā laulība ir Dieva griba- "Nav labi cilvēkam būt vienam; Es tam darīšu palīgu, kas atbilstu viņam." (1 Moz 2:18). Iesaistīti Dieva gribas īstenošanā, lai atceramies Kristus vārdus: „ ...viņi nav vairs divi, bet viena miesa; ko nu Dievs savienojis, to cilvēkam nebūs šķirt." (Mt 19:6) Laulības solījums paredz šo savienību uz mūžu. Ir skaidri jāapzinās un jābūt pārliecinātam, ka tā ir Dieva griba, jo pretējā gadījumā, laulība diez vai būs laimīga un ilgi pastāvēs. Šodien redzam, ka ir ļoti daudz cilvēku, kuri rīkojas pēc savām iegribām un grēcīgajiem uzskatiem, daudz nedomājot par bēdīgajām sekām. Sevī ir jānes liela atbildība un nopietnība, saprotot, ka tas ir solījums uz mūžu. Tad ir sagaidāma Dieva svētība. Vēl svarīgi atcerēties, ka līgavai un līgavainim jābūt kristītiem un iesvētītiem kādā no tradicionālajām Konfesijām. Lai būtu izaugsmes spēks un augļi, ir jārod saknes Kristus Baznīcā un draudzē. Lai laulība būtu svētīga un ģimenes kopība auglīgā, pie tā abiem ir nopietni jāstrādā. Un pāri visam tam lai ir mīlestība, kas ir pilnības saite. (Kol 3:14)

Kad laikā un telpā ierobežotais šīs dzīves ceļojums ir galā, priekšā Debesu turpinājums - mūžīgā dzīve. Lielā pārcelšanās no šī laika uz Mūžību ir vienreizējs un svēts notikums. Ticīga sirds, apzinoties aiziešanas tuvošanos, vēlēsies aicināt pie sevis mācītāju, sūdzēt grēkus, lūgt Dievu, stiprināties Dieva Vārdā un svinēt Svēto Vakarēdienu, lai varētu saņemt spēku un cienīgi sataisīties pēdējam ceļam. Ja cilvēks, kurš atrodas nāves tuvumā skaidri neapzinās šo vajadzību, tad tuviniekiem, draugiem u.c. būtu jāgādā, lai tas varētu notikt.

Tas, kurš tic un uzticas Dievam, no nāves ir iegājis dzīvībā. Kristus saka: "ES ESMU augšāmcelšanās un dzīvība; kas Man tic, dzīvos, arī ja tas mirs...” (Jņ 11:25). Aplams ir uzskats, ja cilvēks reiz ir kristīts, iesvētīts, laulājies baznīcā un tiek kristīgi izvadīts, tad viņš pašsaprotami automātiski droši ir iecelts Debesīs. Kristīgā izvadīšanā mēs tikai ikvienu dvēseli uzticam Dieva mīlestībai un žēlastībai. Paviršas attiecības ar Dievu un formāla piederība Kristus Baznīcai vēl neko nenozīmē. Ir jābūt pieslēgtam Dieva asinsritei un jāpastāv Gara vienotībā visā dzīvē. Par Mūžīgo dzīvi ir jādomā un attiecības ar Dievu ir jākopj, kamēr dzīvojam šeit virs zemes. “Nepievilieties, Dievs neļaujas apsmieties! Jo, ko cilvēks sēj, to viņš arī pļaus.“ (Gal. 6:7).

Tā, ar Kristību brīdi ienākot Kristus Baznīcā un rodot paliekošu vietu savienībā ar Dievu, īstenojas cilvēka ceļš pie Dieva visa mūža garumā. Un ir tik svarīgi šo ceļu un virzienu saglabāt, ne formāli, bet pēc būtības, sakņojot sevi un savu dzīvi ticībā uz Kristu.

Kristus saka: "ES ESMU ceļš, patiesība un dzīvība; neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.„ (Jņ. 14:6) „Kam Dēls ir, tam ir dzīvība, kam Dieva Dēla nav, tam nav dzīvības.” (1Jņ 5:12)
Foto galerija — Dažādi cilvēki, kas viesojušies Salas baznīcā



Copyright (c) www.salasdraudze.lv
Insbergs interneta risinājumi
www.insbergs.lv